Kremācija (no Latīņu val.): sadedzināšana. Kremācija var kalpot kā apbedīšanas rituāls vai kā alternatīva apbedīšanai. Dažās valstīs, tostarp Indijā un Nepālā, kremēšana uz brīvdabas pira (sārts uz kura sadedzina mirstīgās atliekas) ir sena tradīcija.
Kremācijas vēsture…
Senāk Eiropā cilvēka mirstīgās atliekas kremēja. Piemēram, senajā Grieķijā šis ekoloģiski tīrais cilvēku apbedīšanas veids bija ļoti populārs. Tomēr ar kristietības popularizēšanos Eiropā šis apglabāšanas process zaudēja savu popularitāti. 18. gadsimtā kapsētas pārstāja tikt galā ar lielo mirušo skaitu, brīvā zemes vienkārši izsīka. Tāpēc mirušos sāka apglabāt pie savām mājām, kas bija dažādu slimību, tostarp infekciju, izplatības cēlonis. Tāpēc, lai ievērotu sanitāro prasību pamatprincipus, tika nolemts sadedzināt aizgājēju mirstīgās atliekas.
Dokumentālie avoti liecina, ka pirmā cilvēku kremēšana notika jau 1792. gadā. Taču kad profesors Brunetti 1873. gadā izveidoja pirmo krāsni mirstīgo atlieku dedzināšanai, tas kļuva par krematoriju būvniecības stimulu. 1878. gadā pirmā krematorija Eiropā tika atklāta Anglijā, Vokingas piesētā. Šodien cilvēku mirstīgo atlieku kremēšana ir vispopulārākais apbedīšanas veids Eiropā.
Latvijā pirmā krematorija, Rīgas kremācijas centrs – Krematorija, tika atklāta 2006. gada novembrī. Kopš tā laika Latvijā ir atklātas 2 krematorijas, Valmierā un vēl viena Rīgā. Kā arī tuvākajā laikā tiek plānots atvērt krematoriju Jelgavas pilsētā.
Kā notiek kremācija?
Kad piederīgie ir atvadījušies no aizgājēja, cilvēka mirstīgās atliekas tiek ievietotas kremācijas krāsnī. Dažās krematorijās pasaulē tiek pieļauta radinieku klātbūtne pie zārka ievietošanas krāsnī. Kremācijas krāsns iekšējā temperatūra sasniedz no 872oC līdz 1092oC un atkarībā no kremācijas krāsns vidēja auguma cilvēka kremēšanai ir nepieciešamais laiks ir no 1 stundas līdz 1,5 stundai. Pēc kremācijas beigām un “pelnu” atdzišanas tie tiek ievietoti pagaidu urnā un tiek glabāti tik ilgi, kamēr aizgājēja tuvinieki izlemj par to tālāko likteni. Tālāk jau urna ar mirušā “pelniem” ir jāievieto kolumbārijā, jāaprok zemē vai arī, ja aizgājējs tā vēlējies, jāizkaisa pelni speciāli tam paredzētā vietā.